Paldies, paldies par tavu skaisto vēstuli un pavasara apsveikumiem. Tajos var spēcīgi sajust Tavu dižo sirdi.

Es ļoti labprāt mēģināšu plašāk atbildēt uz Taviem vērtīgajiem jautājumiem.

Varbūt Tev kā kristīgajai diakonisei saprotamā kārtā būs grūti saprast manu - ne kristieša nostāju. Iespējams arī, ka es nemāku pietiekami skaidri izteikties... Lūdzu, atvaino!

Kopš es drīkstēju atbrīvoties no saviem reliģiskajiem pašspaidiem, esmu kļuvis tik brīvs. Galvenokārt pateicoties vecvecākiem, mātei un tēvam, man jau agri bija ļauts iemācīties ar “Dievu” allaž runāt tieši (lūgšanā). Šodien es par to esmu bezgala pateicīgs!

Visas tēzes par “grēku piedošanu”, “Jēzu kā vienīgo Dieva dēlu” un “augšāmcelšanos” manī kā kristītā kristietī allaž darbojušās ļoti pretrunīgi. Tās mani neveda tuvāk meklētajai laimei.

Šodien es ļoti dziļi zinu, ka mēs visi sākotnēji ceļamies no vienas patiesības (“Dieva”). Mēs visi pielūdzam vienu un to pašu “Dievu”; diemžēl bieži vien dažādās sāpīgās labi domātās “valodās”.

Taču šī absolūtā patiesība nekādi nevar kļūt par atsevišķu cilvēku īpašumu... Kā gan lai tas būtu iespējams?! Tā pieder visiem... Mēs visi nesam to dziļi sevī.

Kāpēc gan “Dievam” būtu jāizmanto reklāma, vai tikai kristieši?! Cik tad viņš (viņa) būtu vājš (apmēram 80% pasaules iedzīvotāju nav praktizējoši kristieši).

Kā Tev šķiet: ja Tu, piemēram, būtu piedzimusi Austrumu zemēs kā musulmane, arī Tu taču šodien nebūtu kristiete?

Tev allaž bijusi Tava milzu privilēģija: drīkstēt dzīvot un kalpot ciešā tuvībā “Dieva” mīlestības, līdzcietības un pazemības valodai. Tev nebija vajadzības savu zemapziņu (sirdsapziņu) noslogot, noslēdzot sirdi!

Šī “valoda” principā ir atrodama visās reliģijās un mistiskajās mācībās. Tā taču nav cilvēku (praviešu) radīta.

Līdz ar brīnumskaistiem kristiešiem kā Tu, māte Terēza un daudzi citi, esmu drīkstējis iepazīt arī ļoti daudzus laimīgus nekristiešus, kuri harmoniski atrodas ļoti tuvu šīm dziļajām “Dieva” sajūtām (tā sauktajam augstākajam Es). (Starp citu, Jēzus nebija reliģiozs: Mk. 10:17-18, Lk. 4:8).

Galvenokārt narkomānu vidē, kurā esmu strādājis ļoti ilgi, esmu redzējis daudzus kristiešus pilnīgi bez vainas vientulībā noslāpstam savos ticības spaidos.

Vai labi domātā tēze par grēku un tā piedošanu nav arī bīstama? Ar to, ka atņem cilvēkiem iespēju apziņā pārstrādāt savu rīcību??? Ar grēku, velnu un elli uzkūdot bailes un ar tām saistītos pašspaidus, kuri taču tik ļoti aizver un noslēdz sirdi?!

“Sirdī” es nejūtu ne vismazākos spaidus, kritiku, draudus, tiesāšanu vai notiesāšanu. Kāpēc gan “Dievam” vajadzētu noliegt pašam savus radījumus... Kāpēc??? Kāpēc Viņam būtu jābūt sodošam “Dievam”... Kāpēc??? Viņš mūs nav pametis; mēs Viņu nevainīgu esam ieslodzījuši mūros.

Ja “Dievs” visus cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir (nevēršas pret tiem), vai tas būtu karā, mierā, sāpēs, narkotikās, postā, priekā, ciešanās un nelaimē, kā gan lai es spētu nostādīt sevi augstāk par “Dievu” un gribēt cilvēkus izmainīt, pats sevi “nenosodot”?

Vai cilvēks pats sevi nenoslogos, ja, labu gribot, domās, ka grib uzņemties atbildību par sevi vai pat par līdzcilvēkiem?!

Mēs neesam sevi radījuši... Kā gan lai mēs spētu nest tik augstprātīgu atbildību, paši nesabrūkot?

Esmu cieši pārliecināts, ka esmu atbildīgs tikai par to, lai pats pakāpeniski nojauktu savus tā sauktos “aizsargmūrus” - ar dziļāko kopsakarību atzīšanas palīdzību, bez spaidiem atbrīvojoties, lai uzticētu savu dzīvi sirdij (“Dievam”, laimei, providencei)... Saskaņā ar sirdi. Reaģēt, tā vietā, lai mehāniski rīkotos prāta vadībā (=pakļaujoties nīcībai). Paveras līdz šim nepazītas durvis un brīnumi. Ik mirklis ir kļuvis tik dārgs... kļuvis par manas nīcības patiesu jēgu.

Tas ir tik viegli, nodot tālāk visdziļāko mīlestību, ja pats to jūti. Man pakāpeniski, bez spaidiem nojaucot savus “aizsargmūrus”, arī vide (apkārtējie cilvēki) sāk pati jaukt nost savas bailes un ar tām saistītos “aizsargmūrus”. Šī ir laime, kuru galu galā meklē, par kuru sapņo un pēc kuras ilgojas ikviens cilvēks pasaulē.

“Aizsargmūri” ir nevainīgi tāpat kā vētras, kas nodara postu. Nepastāv morāliski jautājumi par vainu, jo neviens cilvēks nav pats sev izvēlējies savus uzvedības paraugus, ko diktē gēni, audzināšana un vide. Šajā kontekstā taisnība ir ikvienam cilvēkam, vienalga, ko viņš dara... citādi viņš taču galu galā nedomātu un nerīkotos tā, kā viņš domā un rīkojas.

Tā kā tieši materiāli nabadzīgie cilvēki Indijā dzīvo ļoti tuvu “sirdij”, mēs ar savu darbu tur ikreiz negribot saņemam atpakaļ daudz vairāk, nekā esam spējīgi dot.

“Privilege-sharing” nozīmē... dot, dāvāt, dalīties, nesagaidot pretim itin neko.

Līdzīgi ugunij, “privilege sharing” sāk pakāpeniski neredzami izplatīties no “sirds uz sirdi”. Tik daudz cilvēku mūs nesavtīgi atbalsta šeit un Indijā.

Tie ir šie pašspaidi, ko uzliek atalgojuma sagaidīšana, kuri cilvēkiem bieži vien liek sabrukt vilšanās dēļ. Pats par sevi saprotams, ka es tāpēc nedrīkstu atbalstīt aplamas gaidas un spaidus (neraugoties uz to, ka tie vienmēr ir labi domāti!)

Jo spēcīgāk cilvēki noslēdz savu laimi (“Dievu”), jo dziļāk tie ieslīgst ticībā. Debesis ir mūsos... Tam nav vajadzīga sveša paradīze.

Ikviens “aizsargmūris” un arī gandrīz jebkura slimība ir cilvēka paša ievainojamības (neraudāto asaru) spogulis. Vienlaikus tas ir arī rādītājs tam, cik tālu cilvēks atrodas no laimes. Tas ir kliedziens pēc mīlestības.

Visa daba nozīmē aizsargāšanos!!! Tāpēc - kā gan lai arī mūsu domāšanas un uzvedības paraugi varētu būt kas cits, nevis nevainīgi “savtīga” aizsargāšanās un kliedziens pēc laimes.

Cik gan skaista būs šī viena patiesība (Dievs), kuru cilvēks bieži, labu gribēdams, sargā līdz pat nāvei!

Cilvēki bieži runā par mīlestību, par Dievu un lūgšanām, un vienlaikus rīkojas pretrunīgi - nogalina, izmanto un ar baudu apēd mūsu pašu nevainīgos senčus... Šos “Dieva” radījumus, kuri arī sajūt sāpes un ciešanas. Tas ir tā, it kā cilvēks aprītu gabalu pats savas laimes. Vai tad tieši dzīvniekus nebūtu vienlīdz jāsaprot un jāmīl? Viņi taču mums dod tik daudz prieka.

Cilvēka uztura izvēle un veselība tikai iegūst, viņam ejot laimes ceļu (apziņā pārstrādāšanas ceļu).

Ja es gadījumā nopietni saslimtu, tad šodien zinu līdz pašiem dziļumiem - iemesls būtu meklējams tajā balastā, kuru esmu uzkrājis agrākajā dzīvē. Asaras ir kā pērles šajā nevardarbīgajā atteikšanās ceļā!

Tikai bez visniecīgākajiem spaidiem puķe spēj uzziedēt, putns - dziedāt un bērns - būt laimīgs (neviens no viņiem nav reliģiozs).

Dziļākā laime ir īstā barība un zāles visiem cilvēkiem.

Mēs esam iemācījušies dzīvot... neviens mums nav mācījis būt. Ašrams, kurā vienojas cilvēks, dzīvnieks un daba... cik tas būtu brīnumskaisti. Kā auglim bez pasaules likumiem augt un ziedēt tikai caur sirds paļāvību un priekšzīmi - tas šai vienotībai palīdzēs būt.

Tikai providence (“Dievs”) noteiks visu lietu laiku, vietu un dimensiju.

Katrs patiesi var izmainīt tikai pats sevi (1. Kor. 13:1-3, 13).

Ienaidniekus nav iespējams mīlēt... Kad tos iemācās izprast, tad ienaidnieku vairs nav...

Šie nav mani likumi; man tikai ļauts tos pašam pieredzēt savā bezspaidu atteikšanās ceļā.

Klusēšana tuvojas...

Paldies, paldies par visu

Ar mīlestību

K.