“Kāpēc mēs nevaram tevi atturēt” par pašnāvību, autori C.Dioda/T.Gomez

Šo grāmatu es izvēlējos tāpēc, ka mans (mūsu) tēvs 1981. gadā nošāvās... kopš bērnības slāpdams neizraudātās asarās...

Šajā grāmatā ir brīnišķīgi formulētas dažas lietas, kuras es līdz tam pats formulēt nespēju. Šis darbs jau radis dziļu atbalsi manā ģimenē.

25. lpp. Būt noteicējam par savu dzīvi (dzīvību) ir katra cilvēka pamattiesības.

29. lpp. Neviens nav vainīgs.

40. lpp. Cilvēka rīcību vada aizsargmehānismi.

42.-44. lpp. Kaitīga izspiešana / psihosomatiskas reakcijas.

53. lpp. Cieš piederīgie; nevis tas, kurš izdarījis pašnāvību.

65. lpp. Ir svarīgi izdzīvot šīs nepanesamās sēras... raudāt.

72. lpp. Sēras ir izņēmuma stāvoklis. Parasti tas agrāk vai vēlāk atkal pietuvinās cilvēka uzvedībai pirms zaudējuma.

79. lpp. Neizsērots zaudējums aizkavē jaunas dzīves sākšanos.

81./82. lpp. Apspiestas sēras aizkavē personības tālāko attīstību.

84. lpp. Kur ir īstas sēras, tur nav depresijas.

85./86. lpp. Depresijai ir arī aizsargfunkcija, tai ir tiesības būt un jēga.

88. lpp. Medicīniski skatoties, pašnāvība lielākoties ir depresijas (izspiestā materiāla) sekas.

101. lpp. Strīds pirms pašnāvības nebija tās iemesls, bet gan momentāns izraisītājs; citā situācijā to būtu izraisījis kaut kas cits.

116. lpp. Neviens nevar uzņemties atbildību par cita cilvēka dzīvi un dzīvību.

121. lpp. Mūsu sabiedrībā ir zudusi dabiska attieksme pret nāvi.

123./124. lpp. Ir ļauts raudāt... asarām ir liela nozīme.

141. lpp. Dievs pieņem visus un visu tādus, kāds tas ir un kādi mēs esam.

143.-148. lpp. Sēras kā iespēja.

Es ļoti vēlētos psiholoģiju paplašināt, pārvēršot to par sava veida psihosofiju, jo principiāli spēju izzināt dzīvi kā neatkarīgu laimi un nevainīgu aizsardzību.

Visa evolūcija nozīmē aizsardzību... Kāpēc lai visa mūsu domāšana un rīcība arī nenozīmētu nevainīgu aizsargāšanos, kas balstīta uz pašu ievainojumiem?!

Tāpēc arī noslogota psihe (dvēsele) un ar to saistītas slimības un problēmas var būt tikai paša cilvēka ievainotības spogulis... neraudātas asaras.

Saprotot līdzcilvēku izturēšanos kā morāliski nevainīgu (neviens nav sev izvēlējies gēnus, audzināšanu un vidi... cilvēki līdzinās nevainīgām vētrām, kas nodara postu), man ārkārtīgi viegli ir viņus patiešām saprast un mīlēt.

Ētika man nevar nozīmēt morālisku vērtēšanu. Tā ietver sevī apziņu un sajūtu par to, ka cilvēks ir viena vesela kopuma daļa.

Kad agresija izsauc atbildes agresiju, tad šo sāpīgo spirāli pakāpeniski, bez spaidiem atgriezt atpakaļ var tikai princips “atalgot, nevis sodīt”. Tas varētu būt svarīgs priekšnoteikums arī psihiatriskajā aprūpē.

Pašnāvība ir kliedziens pēc laimes... pēc izpratnes.

Viss stāv “rakstīts” neatkarīgajā mīlestības, līdzcietības un pazemības valodā - brīva laime, uz ko galu galā cer, ko vēlas vai pēc kuras tiecas ikviens cilvēks.

Daudzās jomās šī grāmata sniedza ārkārtīgi vērtīgu apstiprinājumu manām domām un jūtām; galvenokārt man šķiet (steidzīgi) nepieciešama atturēšanās no morāliskas vērtēšanas un tās sekām.